Mēs katru dienu runājam ar sevi – klusībā, savās domās, pārlasot dienas notikumus, analizējot kļūdas vai uzmundrinot sevi. Šis iekšējais dialogs ir kā mūsu nemitīgais pavadonis. Taču bieži vien tas kļūst kritisks, prasīgs. Vai esi pamanījis, kā tu runā ar sevi grūtā brīdī? Vai Tu būtu tikpat stingrs pret draugu? Iemācīties runāt ar sevi laipni nozīmē spert būtisku soli pretim iekšējam mieram un emocionālajai veselībai.
Laipns iekšējais dialogs nav pašapmāns vai pozitīvisma uzspiešana. Tā ir spēja sevi saprast, pieņemt un atbalstīt. Tā vietā, lai teiktu "Es atkal izgāzos", var teikt "Es darīju, ko varēju – ko varu mācīties no šīs situācijas?" Šāda valodas maiņa būtiski ietekmē pašsajūtu un spēju tikt galā ar dzīves izaicinājumiem.
Runājot ar sevi laipni, mēs veidojam iekšēju vidi, kurā valda atbalsts, nevis spriedze. Mūsu smadzenes reaģē uz domām tāpat kā uz reāliem notikumiem – kritika rada stresu, bet sapratne – mieru. Apzināta izvēle būt savam sabiedrotajam nevis ienaidniekam palīdz attīstīt emocionālo noturību un līdzjūtību pret sevi.
Viens no praktiskajiem veidiem, kā uzlabot iekšējo dialogu, ir jautājums: “Ko es teiktu draugam šādā situācijā?” Šis vienkāršais jautājums palīdz iziet no ierastā domāšanas modeļa un ieviest vairāk empātijas. Tu vari arī pierakstīt savas domas un mēģināt tās pārveidot – no pašpārmetumiem uz sapratni un līdzsvaru.
Laipns iekšējais dialogs ir īpaši svarīgs brīžos, kad kļūdāmies, kad esam noguruši vai jūtamies vāji. Tādos brīžos mums visvairāk vajadzīgs nevis nosodījums, bet atgādinājums, ka esam cilvēki – nepilnīgi, taču vērtīgi.
Atceries – balss tavā galvā ir tā, ko tu dzirdi visbiežāk. Izdari izvēli, lai tā būtu laipna, saprotoša un dziedinoša. Tas nav egoisms, bet rūpes. Tāpat kā mēs ar maigumu aprūpējam bērnu vai draugu, mēs varam aprūpēt arī paši sevi.
