Pienāk gada brīdis, kad pulkstenis vēl nav seši, bet aiz loga izskatās pēc nakts. Sākumā tas šķiet gandrīz personisks apvainojums. Darba diena beidzas, bet dienasgaisma jau sen......
Goodyear Oil Baltic un Relax FM piedāvā lielo spēli “Bon Voyage”!
Laimē lidojumu uz Parīzi divām personām un divas VIP biļetes uz leģendārās Selīnas Dionas koncertu 8. maijā.Iedomājies — Tu un Tev īpašs cilvēks Parīzē, kur jūs gaida neaizmirstams vakars Selīnas Dionas koncertā. Varbūt tieši jūs būsiet tur!
Kā piedalīties?
1Aizpildi reģistrācijas formu.
2Klausies Relax FM.
3Iegaumē Selīnas Dionas nedēļas konkursa dziesmas nosaukumu.
Bon Voyage ar Relax FM — nākamā pietura: Parīze!
Reģistrējies un ļauj sapnim par Parīzi sākties!
Reģistrēties...
Melodija sāk skanēt, un pēc trim sekundēm to atpazīsti. Piedziedājumu droši vien varētu pat nodungot. Esi to dzirdējis filmā, veikalā, radio vai kaut kur bērnībā. Ir tikai viena problēma - nav ne mazākās nojausmas, kā dziesmu sauc vai kas to izpilda. Mūsu galvā acīmredzot ir diezgan iespaidīga mūzikas bibliotēka ar ļoti sliktu katalogu.
Mūziku spējam atpazīt pēc pārsteidzoši neliela informācijas daudzuma. Dažreiz pietiek ar konkrētu ģitāras skaņu, ritmu vai dažām notīm, lai rastos tūlītēja pazīstamības sajūta. Nosaukums šajā procesā nav obligāts. Smadzenes var būt saglabājušas melodiju, lai gan informācija, kas rakstīta blakus dziesmai straumēšanas......
Ir dziesmas, par kurām divdesmit gadu vecumā bijām pilnīgi pārliecināti: šo es klausīšos vienmēr. Dažām tā tiešām ir noticis. Citas šodien izraisa smaidu un nelielu neizpratni par to, kā tās varēja skanēt austiņās katru dienu. Tikmēr mūzika, kuru jaunībā būtu pārslēguši pēc pirmajām desmit sekundēm, pēkšņi sāk šķist ļoti laba. Mūzikas gaume nav sastindzis saraksts ar mūsu mīļākajām dziesmām. Tā mainās kopā ar mums.
Daļu no šīm pārmaiņām rada vienkārši pieredze. Jo vairāk mūzikas esam dzirdējuši, jo vairāk spējam tajā saklausīt. Kādreiz svarīgākais bija piedziedājums, vēlāk uzmanību var piesaistīt balss, aranžējums,......
Vienam darbam vajag pilnīgu klusumu. Citam bez mūzikas kaut kā nevar sākt. Ir cilvēki, kuri atver datoru un reizē ieslēdz savu darba pleilisti, bet citi pie pirmās dziesmas ar vārdiem jau aizmirst, ko gribēja uzrakstīt. Mūzika darbā var būt gan lielisks sabiedrotais, gan tas kolēģis, kurš tieši neīstajā brīdī sāk stāstīt garu stāstu.
Daudz kas ir atkarīgs no tā, ko konkrētajā brīdī darām. Ja uzdevums ir monotons vai atkārtojas, mūzika var padarīt procesu patīkamāku. Sakārtot failus, ievadīt datus, apstrādāt fotogrāfijas vai darīt kaut ko mehānisku ar labu fonu bieži vien ir vienkāršāk. Sarežģītāk kļūst brīdī, kad jālasa, jāraksta vai jāstrādā ar valodu. Dziesmas teksts......
“Vēl piecas minūtes” ir viena no optimistiskākajām frāzēm mūsu ikdienā. Vēl piecas minūtes telefonā pirms gulētiešanas. Vēl viena seriāla epizodes daļa. Vēl mazliet pasēdēt, pirms jāiet. Vēl piecas minūtes no rīta zem segas. Matemātiski tās ir 300 sekundes. Praktiski - pilnīgi neprognozējama laika vienība.
Problēma sākas ar to, ka daudzām lietām, kurās pazūdam, nav dabisku beigu. Sociālajos tīklos vienmēr ir nākamais video. Ziņu lapā - nākamais raksts. Seriāls beidzas ar ainu, kas speciāli radīta, lai gribētos redzēt nākamo sēriju. Smadzenēm netiek dots īpaši skaidrs signāls: viss, pietiek. Tas jāizdara pašiem, un tieši šī daļa ne vienmēr......
Dažas dziesmas austiņās skan labi. Mājās arī. Taču tad tās ieslēdzas automašīnā, priekšā ir garš ceļš, aiz loga slīd ainava, un pēkšņi viss nostājas savās vietās. Skaļāk pagriezts radio, tukšāks šosejas posms un dziesma, kuru tajā brīdī negribas pārslēgt. Ir mūzika, kurai, šķiet, vienkārši vajadzīgs ceļš.
Automašīna ir diezgan īpaša vieta mūzikas klausīšanai. Tur nav daudz citu lietu, ko darīt. Skatiens ir uz ceļa, rokas aizņemtas, telefona ekrāns nav uzmanības centrā. Dziesmai beidzot tiek vairāk vietas. Pat labi pazīstamā skaņdarbā var pēkšņi sadzirdēt detaļu, kurai mājās, paralēli gatavojot......
Ir sarunas, kurām dienas vidū kaut kā nepietiek vietas. No rīta jātaisās, dienā jāstrādā, jāatbild uz ziņām, jāatceras par pirkumiem un jāizdomā, kas būs vakariņās. Tad pienāk vakars. Šķīvji ir novākti, tēja vai vīna glāze vēl stāv uz galda, un neviens īsti nesteidzas piecelties. Saruna, kas sākās ar kaut ko pavisam ikdienišķu, pēc pusstundas jau ir aizceļojusi līdz bērnības atmiņām, attiecībām, veciem draugiem vai tam, ko mēs patiesībā gribētu darīt pēc pieciem gadiem.
Varbūt vakaros vienkārši kļūst mazāk lietu, kas konkurē par mūsu uzmanību. Dienas sarunām bieži ir konkrēts uzdevums - noskaidrot, sarunāt, izlemt, atbildēt. Vakarā sarunai drīkst nebūt nekāda mērķa.......
Viss sākas nevainīgi. Varbūt dīvānu varētu pabīdīt mazliet pa kreisi. Pēc stundas krēsls jau atrodas citā istabā, plaukts ir iztukšots un uz grīdas stāv kaste ar lietām, kuru eksistence bija pilnībā aizmirsta. Kādā brīdī starp “mazliet pamainīšu” un “varbūt šo sienu vajag pārkrāsot” mājas pārkārtošana kļūst par pilnvērtīgu projektu.
Vēlme mainīt telpu bieži parādās brīžos, kad mainās arī kaut kas cits. Sākas jauns gadalaiks, beidzas atvaļinājums, mainās darbs vai vienkārši apnīk mēnešiem skatīties uz vienu un to pašu. Pārbīdīt galdu ir daudz vienkāršāk nekā pārkārtot dzīvi, toties rezultātu var redzēt uzreiz.......
Dziesma beidzas. Paiet sekunde, un tu to ieslēdz vēlreiz. Pēc tam vēlreiz. Vakarā tā jau skanējusi tik daudz reižu, ka vajadzētu būt apnikusi, tomēr nākamajā rītā gribas sākt tieši ar to pašu. Gandrīz katram ir bijusi dziesma, ar kuru uz dažām dienām vai nedēļām izveidojas šādas mazliet nesaprotamas attiecības.
Mūzikā atkārtošanās patiesībā ir visur. Piedziedājums atgriežas vairākas reizes, melodijas atkārtojas, ritms rada paredzamību. Klausoties dziesmu vēlreiz, mēs jau zinām, kas tūlīt notiks. Zinām, kad ienāks bungas, kad sāksies piedziedājums un kura būs tā vieta, kuru gaidām visvairāk. Paredzamība šajā gadījumā ne vienmēr padara klausīšanos......
